Conjugation of obirascor
[ɔ.biːˈraːs.kɔr]to become enraged against someone or something (+ dative) Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| ego | obīrāscor |
| tū | obīrāsceris |
| is / ea / id | obīrāscitur |
| nōs | obīrāscimur |
| vōs | obīrāsciminī |
| eī / eae / ea | obīrāscuntur |
Indicātīvus imperfectum
| ego | obīrāscēbar |
| tū | obīrāscēbāris |
| is / ea / id | obīrāscēbātur |
| nōs | obīrāscēbāmur |
| vōs | obīrāscēbāminī |
| eī / eae / ea | obīrāscēbantur |
Indicātīvus futūrum
| ego | obīrāscar |
| tū | obīrāscēris |
| is / ea / id | obīrāscētur |
| nōs | obīrāscēmur |
| vōs | obīrāscēminī |
| eī / eae / ea | obīrāscentur |
Coniūnctīvus praesēns
| ego | obīrāscar |
| tū | obīrāscāris |
| is / ea / id | obīrāscātur |
| nōs | obīrāscāmur |
| vōs | obīrāscāminī |
| eī / eae / ea | obīrāscantur |
Coniūnctīvus imperfectum
| ego | obīrāscerer |
| tū | obīrāscerēris |
| is / ea / id | obīrāscerētur |
| nōs | obīrāscerēmur |
| vōs | obīrāscerēminī |
| eī / eae / ea | obīrāscerentur |
Imperātīvus praesēns
| tū | obīrāscere |
| vōs | obīrāsciminī |
Imperātīvus futūrum
| tū | obīrāscitor |
| is / ea / id | obīrāscitor |
| eī / eae / ea | obīrāscuntor |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | obīrāscī |
Īnfīnītīvus perfectum
| — | obīrātum esse |
Īnfīnītīvus futūrum
| — | obīrātūrum esse |
Participium praesēns
| — | obīrāscēns |
Participium futūrum
| — | obīrātūrus |
Gerundium (genitīvus)
| — | obīrāscendī |
Gerundium (datīvus)
| — | obīrāscendō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | obīrāscendum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | obīrāscendō |
Supīnum (accūsātīvus)
| — | obīrātum |
Supīnum (ablātīvus)
| — | obīrātū |
Vox passīva
Participium futūrum
| — | obīrāscendus |