Conjugation of convivor
[kɔnˈwiː.wɔr]first-person singular present passive indicative of convīvō Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| ego | convīvor |
| tū | convīvāris |
| is / ea / id | convīvātur |
| nōs | convīvāmur |
| vōs | convīvāminī |
| eī / eae / ea | convīvantur |
Indicātīvus imperfectum
| ego | convīvābar |
| tū | convīvābāris |
| is / ea / id | convīvābātur |
| nōs | convīvābāmur |
| vōs | convīvābāminī |
| eī / eae / ea | convīvābantur |
Indicātīvus futūrum
| ego | convīvābor |
| tū | convīvāberis |
| is / ea / id | convīvābitur |
| nōs | convīvābimur |
| vōs | convīvābiminī |
| eī / eae / ea | convīvābuntur |
Coniūnctīvus praesēns
| ego | convīver |
| tū | convīvēris |
| is / ea / id | convīvētur |
| nōs | convīvēmur |
| vōs | convīvēminī |
| eī / eae / ea | convīventur |
Coniūnctīvus imperfectum
| ego | convīvārer |
| tū | convīvārēris |
| is / ea / id | convīvārētur |
| nōs | convīvārēmur |
| vōs | convīvārēminī |
| eī / eae / ea | convīvārentur |
Imperātīvus praesēns
| tū | convīvāre |
| vōs | convīvāminī |
Imperātīvus futūrum
| tū | convīvātor |
| is / ea / id | convīvātor |
| eī / eae / ea | convīvantor |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | convīvārī |
Īnfīnītīvus perfectum
| — | convīvātum esse |
Īnfīnītīvus futūrum
| — | convīvātūrum esse |
Participium praesēns
| — | convīvāns |
Participium futūrum
| — | convīvātūrus |
Gerundium (genitīvus)
| — | convīvandī |
Gerundium (datīvus)
| — | convīvandō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | convīvandum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | convīvandō |
Supīnum (accūsātīvus)
| — | convīvātum |
Supīnum (ablātīvus)
| — | convīvātū |
Vox passīva
Participium futūrum
| — | convīvandus |