Conjugation of exserto
[ɛksˈsɛr.toː]dative/ablative masculine/neuter singular of exsertus Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| ego | exsertō |
| tū | exsertās |
| is / ea / id | exsertat |
| nōs | exsertāmus |
| vōs | exsertātis |
| eī / eae / ea | exsertant |
Indicātīvus imperfectum
| ego | exsertābam |
| tū | exsertābās |
| is / ea / id | exsertābat |
| nōs | exsertābāmus |
| vōs | exsertābātis |
| eī / eae / ea | exsertābant |
Indicātīvus futūrum
| ego | exsertābō |
| tū | exsertābis |
| is / ea / id | exsertābit |
| nōs | exsertābimus |
| vōs | exsertābitis |
| eī / eae / ea | exsertābunt |
Coniūnctīvus praesēns
| ego | exsertem |
| tū | exsertēs |
| is / ea / id | exsertet |
| nōs | exsertēmus |
| vōs | exsertētis |
| eī / eae / ea | exsertent |
Coniūnctīvus imperfectum
| ego | exsertārem |
| tū | exsertārēs |
| is / ea / id | exsertāret |
| nōs | exsertārēmus |
| vōs | exsertārētis |
| eī / eae / ea | exsertārent |
Imperātīvus praesēns
| tū | exsertā |
| vōs | exsertāte |
Imperātīvus futūrum
| tū | exsertātō |
| is / ea / id | exsertātō |
| vōs | exsertātōte |
| eī / eae / ea | exsertantō |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | exsertāre |
Participium praesēns
| — | exsertāns |
Gerundium (genitīvus)
| — | exsertandī |
Gerundium (datīvus)
| — | exsertandō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | exsertandum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | exsertandō |