Conjugation of argumentor
[ar.ɡuːˈmɛn.tɔr]to adduce arguments or proof of something, prove, reason Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| ego | argūmentor |
| tū | argūmentāris |
| is / ea / id | argūmentātur |
| nōs | argūmentāmur |
| vōs | argūmentāminī |
| eī / eae / ea | argūmentantur |
Indicātīvus imperfectum
| ego | argūmentābar |
| tū | argūmentābāris |
| is / ea / id | argūmentābātur |
| nōs | argūmentābāmur |
| vōs | argūmentābāminī |
| eī / eae / ea | argūmentābantur |
Indicātīvus futūrum
| ego | argūmentābor |
| tū | argūmentāberis |
| is / ea / id | argūmentābitur |
| nōs | argūmentābimur |
| vōs | argūmentābiminī |
| eī / eae / ea | argūmentābuntur |
Coniūnctīvus praesēns
| ego | argūmenter |
| tū | argūmentēris |
| is / ea / id | argūmentētur |
| nōs | argūmentēmur |
| vōs | argūmentēminī |
| eī / eae / ea | argūmententur |
Coniūnctīvus imperfectum
| ego | argūmentārer |
| tū | argūmentārēris |
| is / ea / id | argūmentārētur |
| nōs | argūmentārēmur |
| vōs | argūmentārēminī |
| eī / eae / ea | argūmentārentur |
Imperātīvus praesēns
| tū | argūmentāre |
| vōs | argūmentāminī |
Imperātīvus futūrum
| tū | argūmentātor |
| is / ea / id | argūmentātor |
| eī / eae / ea | argūmentantor |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | argūmentārī |
Īnfīnītīvus perfectum
| — | argūmentātum esse |
Īnfīnītīvus futūrum
| — | argūmentātūrum esse |
Participium praesēns
| — | argūmentāns |
Participium futūrum
| — | argūmentātūrus |
Gerundium (genitīvus)
| — | argūmentandī |
Gerundium (datīvus)
| — | argūmentandō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | argūmentandum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | argūmentandō |
Supīnum (accūsātīvus)
| — | argūmentātum |
Supīnum (ablātīvus)
| — | argūmentātū |
Vox passīva
Participium futūrum
| — | argūmentandus |
Practice in context
Fill in the verb in real sentences — correct answers count toward the table above.