Conjugation of vidga
to admit (something incriminating towards oneself) Ver definición completa →
Aktiv
Infinitiv
| — | vidga |
Presens
| jag | vidgar |
| du | vidgar |
| han / hon / den / det | vidgar |
| vi | vidgar |
| ni | vidgar |
| de | vidgar |
Preteritum
| jag | vidgade |
| du | vidgade |
| han / hon / den / det | vidgade |
| vi | vidgade |
| ni | vidgade |
| de | vidgade |
Supinum
| jag | vidgat |
| du | vidgat |
| han / hon / den / det | vidgat |
| vi | vidgat |
| ni | vidgat |
| de | vidgat |
Imperativ
| — | vidga |
Passiv
Infinitiv
| — | vidgas |
Presens
| jag | vidgas |
| du | vidgas |
| han / hon / den / det | vidgas |
| vi | vidgas |
| ni | vidgas |
| de | vidgas |
Preteritum
| jag | vidgades |
| du | vidgades |
| han / hon / den / det | vidgades |
| vi | vidgades |
| ni | vidgades |
| de | vidgades |
Supinum
| jag | vidgats |
| du | vidgats |
| han / hon / den / det | vidgats |
| vi | vidgats |
| ni | vidgats |
| de | vidgats |