Conjugation of obnitor
[ɔbˈniː.tɔr]to bear, press, push, struggle, or strive against Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| ego | obnītor |
| tū | obnīteris |
| is / ea / id | obnītitur |
| nōs | obnītimur |
| vōs | obnītiminī |
| eī / eae / ea | obnītuntur |
Indicātīvus imperfectum
| ego | obnītēbar |
| tū | obnītēbāris |
| is / ea / id | obnītēbātur |
| nōs | obnītēbāmur |
| vōs | obnītēbāminī |
| eī / eae / ea | obnītēbantur |
Indicātīvus futūrum
| ego | obnītar |
| tū | obnītēris |
| is / ea / id | obnītētur |
| nōs | obnītēmur |
| vōs | obnītēminī |
| eī / eae / ea | obnītentur |
Coniūnctīvus praesēns
| ego | obnītar |
| tū | obnītāris |
| is / ea / id | obnītātur |
| nōs | obnītāmur |
| vōs | obnītāminī |
| eī / eae / ea | obnītantur |
Coniūnctīvus imperfectum
| ego | obnīterer |
| tū | obnīterēris |
| is / ea / id | obnīterētur |
| nōs | obnīterēmur |
| vōs | obnīterēminī |
| eī / eae / ea | obnīterentur |
Imperātīvus praesēns
| tū | obnītere |
| vōs | obnītiminī |
Imperātīvus futūrum
| tū | obnītitor |
| is / ea / id | obnītitor |
| eī / eae / ea | obnītuntor |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | obnītī |
Īnfīnītīvus perfectum
| — | obnīxum esse |
Īnfīnītīvus futūrum
| — | obnīxūrum esse |
Participium praesēns
| — | obnītēns |
Participium futūrum
| — | obnīxūrus |
Gerundium (genitīvus)
| — | obnītendī |
Gerundium (datīvus)
| — | obnītendō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | obnītendum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | obnītendō |
Supīnum (accūsātīvus)
| — | obnīxum |
Supīnum (ablātīvus)
| — | obnīxū |
Vox passīva
Participium futūrum
| — | obnītendus |