Conjugation of licescit
[lɪˈkeːs.kɪt]to become allowed; to become permitted Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| is / ea / id | licēscit |
| eī / eae / ea | licēscunt |
Indicātīvus imperfectum
| is / ea / id | licēscēbat |
| eī / eae / ea | licēscēbant |
Indicātīvus futūrum
| is / ea / id | licēscet |
| eī / eae / ea | licēscent |
Coniūnctīvus praesēns
| is / ea / id | licēscat |
| eī / eae / ea | licēscant |
Coniūnctīvus imperfectum
| is / ea / id | licēsceret |
| eī / eae / ea | licēscerent |
Imperātīvus futūrum
| is / ea / id | licēscitō |
| eī / eae / ea | licēscuntō |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | licēscere |
Participium praesēns
| — | licēscēns |
Gerundium (genitīvus)
| — | licēscendī |
Gerundium (datīvus)
| — | licēscendō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | licēscendum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | licēscendō |