Conjugation of attestor
[atˈtɛs.tɔr]to bear witness to; attest, prove, confirm, corroborate Ver definición completa →
Vox āctīva
Indicātīvus praesēns
| ego | attestor |
| tū | attestāris |
| is / ea / id | attestātur |
| nōs | attestāmur |
| vōs | attestāminī |
| eī / eae / ea | attestantur |
Indicātīvus imperfectum
| ego | attestābar |
| tū | attestābāris |
| is / ea / id | attestābātur |
| nōs | attestābāmur |
| vōs | attestābāminī |
| eī / eae / ea | attestābantur |
Indicātīvus futūrum
| ego | attestābor |
| tū | attestāberis |
| is / ea / id | attestābitur |
| nōs | attestābimur |
| vōs | attestābiminī |
| eī / eae / ea | attestābuntur |
Coniūnctīvus praesēns
| ego | attester |
| tū | attestēris |
| is / ea / id | attestētur |
| nōs | attestēmur |
| vōs | attestēminī |
| eī / eae / ea | attestentur |
Coniūnctīvus imperfectum
| ego | attestārer |
| tū | attestārēris |
| is / ea / id | attestārētur |
| nōs | attestārēmur |
| vōs | attestārēminī |
| eī / eae / ea | attestārentur |
Imperātīvus praesēns
| tū | attestāre |
| vōs | attestāminī |
Imperātīvus futūrum
| tū | attestātor |
| is / ea / id | attestātor |
| eī / eae / ea | attestantor |
Īnfīnītīvus praesēns
| — | attestārī |
Īnfīnītīvus perfectum
| — | attestātum esse |
Īnfīnītīvus futūrum
| — | attestātūrum esse |
Participium praesēns
| — | attestāns |
Participium futūrum
| — | attestātūrus |
Gerundium (genitīvus)
| — | attestandī |
Gerundium (datīvus)
| — | attestandō |
Gerundium (accūsātīvus)
| — | attestandum |
Gerundium (ablātīvus)
| — | attestandō |
Supīnum (accūsātīvus)
| — | attestātum |
Supīnum (ablātīvus)
| — | attestātū |
Vox passīva
Participium futūrum
| — | attestandus |